Ar terminu postimpresionisms (post-pēc) tiek apzīmētas mākslas norises pēc impresionisma, precīzāk pēc 1886. gada, kad notika pēdējā impresionistu kopīgā izstāde Parīzē. Tā guva ievērojamus panākumus ārzemju mākslinieku vidū, taču pašus francūžus vairs neaizrāva. Savas darbības laikā postimpresionisti bija ne tikai pretstatā ar oficiālo mākslu, bet arī negatīvi izturējās pret buržuāzisko sabiedrību, jo tā bija vienaldzīga pret īstu mākslu. Pārsvarā anarhistiskie mākslinieki piešķir glezniecībai sociālu lomu. Šis nozīmīgais virziens ievada interesi par gleznu kā tādu neatkarīgi no attēlotā sižeta.
Tādu mākslinieku kā O. Renuāra, K. Pisaro, bet it īpaši P. Gogēna, P. Sezāna un Ž. Serā daiļradē bija manāma neapmierinātība ar impresionisma pārlieko uzsvaru uz gaismu, kuras dēļ tika upurēta gan krāsa gan forma. Šie mākslinieki sāka atzīt pārdomātu kompozīciju un stingru līniju, tomēr saglabājot daļu no impresionisma sasniegumiem. Viņi turpināja atzīt krāsas prioritāti, taču vairs neļāva gaismai valdīt pār krāsām, laupīt tām spilgtumu un formu noteiktību. Līnija tika uzskatīta tikai par divu krāsu laukumu robežu. Pretstatā impresionistiem, kas tiecās pēc gaismas un atmosfēras radītiem efektiem, mirkļa kustību fiksācijas, postimpresionisti aicina atgriezties pie mākslinieciskās izteiksmes pamatiem.
Postimpresionistus interesēja cilvēka tēls, taču tas visbiežāk bija nevis laikabiedrs pilsētnieks, bet gan dabai tuvāks Taiti aborigēns vai Francijas nomaļu zemnieks.…
