Taču ir vēl viens faktors, kas būs jāņem vērā, – tā ir klase. Biheiviorismu parasti dēvē par "novecojušu pieeju", par daudz modernāku atzīstot demokrātisko pieeju, kur skolēns par savu rīcību atbild pats un dala šo atbildību ar skolotāju. Šo pieeju mēdz dēvēt arī par vissaprātīgāko. Humānistisko pieeju mēdz dēvēt par bērncentrētu, kur atbildība pašdisciplīnas attīstībā balstās uz pašu bērnu, skolotāja loma ir tikai atbalstoša. Šī pieeja prasa vislielākās un viskardinālākās izmaiņas skolotāja darbībā, ja vien par darbību mēs uzskatām to, ko skolotājs runā, kā runā, kādas stratēģijas izmanto. Šī pieeja parasti skolotājiem šķiet vissimpātiskākā, bet tomēr nereti visutopiskākā mūsdienu sabiedrībā. Kurš paņēmiens ir un būs labākais, ir atkarīgs no konkrētās situācijas un klases. Klasē, kurā skolēnu uzvedība ir nepieņemama, skolotājam ar humānistu piedāvātajiem preventīvajiem un atbalstošajiem paņēmieniem neizdosies šo uzvedību mainīt. Te nāksies lietot tieši biheivioristiskos paņēmienus. Savukārt klasē, kurā mācīsies pašdisciplinēti, augsti motivēti skolēni, biheiviorisma izmantošana būs lieka.”
Man jāpiekrīt pašam galvenajam izvēloties klasvadības metodi – “Viena stratēģija, ko iesaka lietot gandrīz visi iepriekš aprakstītie modeļi, ir noteiktu likumu vai noteikumu izstrāde, kam jābūt par pamatu jebkuras klases klasvadībā.”
Jebkurš skolotājs piekritīs, ka daudz vieglāk ir nepieļaut sliktu uzvedību nekā cīnīties ar sliktu uzvedību.
…
