1.Lietuvēns cilvēka izskatā kā tēma latviešu tautas teikās.
1.1.Lietuvēna tēla ienākšana un atveide latviešu foklorā.
Jau no pasaules pirmsākumiem cilvēkiem ir gadījies, ka aizmiegot tiek traucēta elpošana un sirds darbība. Tad viņi bieži vien ir redzējuši sapni, kurā kāds kustonis uzgūlies uz krūtīm un sācies tos spiest un žņaugt. Lai gan jau Senajā Grieķijā un Romā šādus „žņaugšanas sapņus” izglītoti cilvēki saprata, tomēr līdz pat mūsdienām saglabājušies uzskati, ka ar šiem sapņiem ļauns gars,lietuvēns, moka cilvēku. Šāda māņticība sastopama daudzās Eiropas tautās.1 Piemēram, lībiešu mitoloģijā lietuvēns(pāina, rietumlībiešu pāinaji -„spiedējs”) kā mitoloģiska būtne ir gandrīz idents latviešu lietuvēnam. Tas darbojas naktīs, cilvēkam vai lopam uzguļoties uz krūtīm un to miegā spiežot. Atsķirībā no latviešu mitoloģijas, lībiešu mitoloģijā par lietuvēnu var pārvērst arī cilvēku pret viņa pašu gribu, lai darītu ļaunu vai arī otra dvēseli savējās vietā pārdotu velnam. 2 Latviešu mītoloģijā šāda parādība saistībā ar lietuvēnu nav sastopama. Par to, kad īsti lietuvēna tēls ir ienācis latviešu foklorā, nav iespējams moteikt. Pirmās rakstveida liecības par lietuvēna tēlu ir sastopamas 17.gs. Piemēram, 1627.gadā P.Einhorns raksta,ka vienkāršie ļaudis uzskata par lietuvēnu nogalināta bērna dvēseli, kas klīstot apkārt un ir zirgiem un cilvēkiem par nastu vai arī velna spoks. Par lietuvēna izskatu nekas nav minēts. P.Einhorns lietuvēnu ir nosaucis par pagānu elku dievību un mēģina gan zirgu, gan cilvēku nemieru skaidrot racionāli.3 Tas ir likumsakarīgi, jo viņš pats bija Kurzemes superintendants.…
