Manuprāt, latviskais baltums ir viss labais un gaišais, kas ir vai kam būtu jābūt katrā latvietī. Latviskais baltums nāk no mūsu senčiem, mums tas būtu jāsaglabā un jāsargā kā vislielākais dārgums, bet, lai to izdarītu, ir vajadzīgs liels spēks. To, kas ir veidojies gadsimtu laikā un ir pārcietis vairākus postošus laika posmus, šķiet, nebūtu jāsargā, taču tā nav...
Mūsu priekšgājējiem ļoti svarīgas bija mājas. Mājas, kurās atgriezties. Īpaši godāja māti un tēvu. Tā kā tajā laikā mammas kopā ar bērniem bija vairāk nekā tēvi, tad arī tautasdziesmās biežāk var sastapties ar mātes slavēšanu un apdziedāšanu :
„Stāsti dziesmas, māmuliņa,
Tautiņās vadādama,
Ko dziedāšu tautiņās,
Vakariņu kavēdama”
Agrāk ļoti svarīgi bija būt paklausīgam bērnam un dzīvot tā, lai vecāki varētu lepoties ar savu atvasi. Diemžēl, mūsdienā bērnu attieksme pret saviem vecākiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem ir krasi mainījusies. Ja ikdienā jaunieši vēl ciena savu mammu un tēti, tad nereti pret svešiem, veciem cilvēkiem nav nekādas cieņas. Iespējams šie jaunie cilvēki domā, ka tas ir stilīgi, tomēr, ja tā padomā – tāds uzskats ir pilnīgi absurds! Man pat ir bail iedomāties, par kādiem cilvēkiem izaugs daļa mūsdienu jauniešu un kādi būs viņu bērni...…
