Aiz trejdeviņām jūrām, teiksmainā zemē urdz brīnumains avots: tas ne vien veldzē izslāpušos, daudzkārt pavairojot viņu spēkus, bet arī padara acis redzīgākas, ausis – dzirdīgākas, domu – asāku, cilvēkus – labākus. Atrast to gan nav nemaz tik viegli – vajadzīga vēlēšanās meklēt, savs prāts un izmaņa. Jo šis spēka avots ir tautas gudrība, kas gadsimtos krāta mūsu folkloras sacerējumos. Blakus citām garīgajām vērtībām tajos atrodamas arī darba cilvēku ilgas un centieni, padomi un rosinājumi audzināšanā, kuri pāriet no paaudzes uz paaudzi, sekmē sabiedrības attīstību. (1; 16) Gandrīz laikmetīgi skan Krišjāņa Barona atziņa: “…izlobot mūsu tautas dziesmu īsto, veselīgo kodolu, mums atklājas viņās cilvēka gara labākie ideālie centieni, cilvēka sirds un dvēseles daiļākās, tikumīgākās, dziļākās jūtas, kas nekad nenovecojas…” (1; 19)
Ar latviešu tautas pedagoģiju saprotam tradīcijās, ticējumos, folklorā saglabāto tautas audzināšanas gudrību – nesakārtotas atziņas par audzināšanas mērķiem un uzdevumiem. Tās vajadzīgas, lai dzīves gūto pieredzi nodotu nākamajām paaudzēm.
Par galveno audzināšanā senie latvieši izvirzīja gādīgu attieksmi pret zemi, pret darbu. To parāda daudz sakāmvārdu;
Darbs – dzīves pamats.
Darbs dara darītāju.
Darbs – tikuma sargs.
Darbs – cilvēkam otra veselība
Dziesmās par bērna dzimšanu, kopšanu un auklēšanu atklājas arī audzināšanas mērķi. Vecāki, domās skatot savu bērnu nākotni vēlējās, lai viņi būtu stipri, gudri, bagāti, strādīgi. Savus sapņus viņi centās realizēt, audzinot savus bērnus stiprus garā un miesā, ieaudzinot viņos tikumību, noteiktību, stipru gribu.
Neliec mani, māmulīte,
Bez ziediņa šūpulī;
Liec maizīti, liec naudiņu,
Liec gudru padomiņu.
…
