Krievu politiķis A.I.Denikins, raksturojot 1917. gada februāra revolūciju, apgalvo, ka „revolūcijā piedalījās visdažādākie elementi: Vācijas valdība, kura nežēloja līdzekļus sociālistiskajai propagandai Krievijā, it īpaši Petrogradas strādnieku vidū, sociālistiskās partijas, kuras bija izveidojušas savas nodaļas starp strādniekiem un armijas daļām, ministrijas, kuras provocēja ielu gājienus, lai ar fizisku spēku tos apspiestu un mazinātu saspringušo atmosfēru. It kā dažādi spēki diametrāli pretēju iemeslu vadīti, atšķirīgiem ceļiem un līdzekļiem censtos sasniegt vienu kopīgu mērķi.”1 Varbūt tieši apstāklis, ka revolūcija aizstāvēja visdažādāko Krievijas sabiedrības sociālo slāņu intereses, ir radījis krasi atšķirīgus skatījumus uz 1917. gada notikumiem un revolūcijas būtību. Šajā sakarā pastāv vairāki viedokļi:
visizplatītākais ir viedoklis, ka šī revolūcija pasaulei ir atklājusi ceļu uz komunismu un sociālismu, un tā ietvaros visi 1917. gada notikumi tiek skatīti caur boļševiku, īpaši V.I.Ļeņina, darbības prizmu;…
