Termins „humānisms” tika izgudrots 19. gs. Vācu vārds Humanismus pirmo reizi tika izmantots 1808. gadā attiecībā uz izglītības formu, kurā galvenā uzmanība pievērsta grieķu un latīņu klasikas studijām. Renesansē bieži lietoja vārdu umanista, kas apzīmēja studia humanitatis pasniedzēju, proti, „humānistiskās zinātnes” jeb „brīvo mākslu” mācītāju. [3; 196]
Ar humānismu apzīmē vēstures laikmetu no 15. – 18. gs. Humānisms radās renesanses laikmetā cīņā pret personības apspiešanu un baznīcas politikas un idejisko varu, pievēršoties antīkās zinātnes un mākslas vērtību apgūšanai. 14. un 15. gs galvenais humānisma centrs bija Itālija, vēlāk tas izplatījās citās Rietumeiropas valstīs: Francijā, Vācijā, Spānijā, Anglijā, Nīderlandē. Humānisma filozofijas pamatlicēji ir F. Petrarka, Dž. Bokačo, M. Montēņs, A. Dīrers, Leonardo da Vinči, Rafaēls, Mikelandželo, F. Rablē, M. Servantess, T. Mors, V. Šekspīrs, Roterdamas Erasms un citi.
Ar humānismu saprot cilvēcību, tas ir, pasaules uzskatu, kam pamatā ir:
pārliecība par cilvēka iespēju un neierobežotas pilnveidošanās bezgalīgumu, prasība pēc brīvības un cilvēka cieņas aizstāvēšanu,
ideja, ka cilvēka vajadzību un interešu apmierināšanai jābūt sabiedrības galamērķim. [2; 17]
Renesanses aina nav pilnīga, ja tajā neietver izglītības līmeņa celšanos, attīstību. [3; 56].…
