-
Folklora senatnē un tagad
„ Būtu zinājusi to kalniņu
Kur gulēšu nomirusi
Es apsistu to kalniņu
Ar ozola dēlītēm.”
Ticējumos min, ka mirušo uz kapiem veda ar zirgiem. Zirgi smagi velk, jo veļi viņu sagaida veseliem bariem jau ārpus kapiem, sēžoties ratos. Latviešu tautasdziesmas nerāda nāvi kā ļaunu, un tikai ļauni cilvēki nevar viegli mirt. Gulēšana smilšu kalniņā pie tam nav nekāds nāves miegs, jo mirušie dzird, kas notiek ap viņu, jo nav zaudējuši sakarus ar savējiem. Mirēju nedrīkst atturēt ar pārliecīgām asarām un vaimanām, lai aiziešana nebūtu grūta. Latvijā pēc veco ļaužu nostāstiem dziedātas tautasdziesmas un dejots, sevišķi pēc pusnakts un ja mirušais nebija precējies. Mūsdienās šīs tradīcijas gandrīz nav saglabājušās, palicis uzskats, ka mirušā aiziešanu nedrīkst atturēt ar asarām un vaimanām, bet tas arī netiek ievērots. Netiek ievērots veļu laiks, kā senos laikos, kad klētī klāja galdus, jo domāja, ka nāks veļi, lai tos pabarot.
Es uzskatu, ka liela daļa seno tradīciju vienkārši ir aizmirstas un neievērotas. Daļa latviešu, iespējams pat uzreiz nenoskaitītu tautasdziesmu ja to pajautātu. Es uzskatu, ka patiesam latvietim vajadzētu novērtēt mūsu pašu folkloru. Nevienai citai tautai taču nav tik skaistas, oriģinālas, bagātīgas tautasdziesmas, pasaku, teiku, mīklu, sakāmvārdu, ticējumu, gadskārtu rituālu un valodas vācelītes. Ir grūti pat saskaitīt, cik daudz tā visa mums ir. Šī bagātība ceļojusi no paaudzes paaudzē, vispirms mutvārdos, pēc tam arī rakstiski. Un tā ir izdzīvojusi līdz mūsdienām. Vai tiešām mēs būsim tā paaudze, kur viss apstāsies, kur beigsies senču mantojums? Es uzskatu, ka mums latviešiem, vajadzētu turpināt mūsu senču iesākto darbu un nekādā gadījumā neatstāt to novārtā.
…
Folklora nav tikai specifiska mākslas parādība. Noteiktā laika posmā tā ir bijusi tautas pasaul skatījuma galvenā izteicēja. Folklora glabā liecības par to kā mūsu senči ir dzīvojuši, kā strādājuši, kam ticējuši, tās ir liecības par to, kā tikušas meklētas un atrastas atbildes uz būtiskiem cilvēka un sabiedrības jautājumiem: kas ir pasaule, kāda tās uzbūve, kāda ir cilvēka vieta un uzbūve pasaulē. „ Tumša nakten, zaļa zāle Laukā laidu kumeliņu.” Domājams, ikviens ne reizi vien dzirdējis un arī pats dziedājis šos vārdus. Latvieši no seniem laikiem bijuši dziedātāji. Un visu dziesmu pamatā, protams, ir nekas cits kā vien mūsu pašu senču tautas folklora – teikas, pasakas, sakāmvārdi, parunas, tautasdziesmas un mīklas.