Atbildot uz tavu sašutuma pilno savārstījumu (agrāk tavas vēstules bija sakarīgākas, bet es jau saprotu). Nē, tu neko neesi nokavējis! Tu esi paspējis! Paspējis par agru beigt skolu. Tu esi gatavs startēt, bet skola nav gatava tevi uzņemt.
Nežēlo sevi, bet nesodi. Tu taču neesi vainīgs, ka pasaule tev nodarījusi šo «neizmērojamo pārestību» (kā tu raksti). Ārprāc! Izbeidz! Tas taču ir smieklīgi. Tev jānāk sev soli pretī un jāsaņem dāvana - vesels gads, veselas daudzas brīvdienas. Gandrīz jebkurš skolas bērns par šo dāvanu būtu aiz sajūsmas lēcis vai gaisā, bet tu, tu jau esi 1,75 m garš, baidies lēkt, ka nēsāsit galvu pret griestiem.
Sasit krājkasīti, saskaiti kapeiciņas un čāpo uz veikalu, lai vienreiz nopirktu sava izmēra džinsus kā pieaugušam cilvēkam. Lai arī kas tu būtu, tu vairs neesi bērns un nekad vairs nebūsi!…
