„ Mācīšanās ir cilvēka attīstības būtisks priekšnoteikums”. Ekonomikas un materiālās labklājības pieaugums, protams, ir vēlams un vajadzīgs, bet ar to nepietiek, lai sasniegtu vislabāko iespējamo attīstību un dzīves kvalitāti.
Ja izaugsmē līdztekus kvantitātei grib panākt arī kvalitātes līmeni, tad mācībām izglītībai un tautas apgaismībai, visnotaļ arī pieaugušo vidū ir svarīga nozīme.
Neraugoties uz plašumu un dziļumu, pieaugušo mācībām pašām par sevi nav sevišķi liela un tālejoša vērtība. To uzdevums ir sekmēt savu uzskatu veidošanos katrā atsevišķā cilvēkā un modināt katra cilvēka nacionālu un politisku, sociālu un reliģisku apziņu, kas rada vēlēšanos attīstīt un atbrīvot savu personību un nostāties noteiktā pozīcijā; kas dod ticību savām iespējām arī pašam ietekmēt sabiedrības attīstību; kas dod drosmi redzēt tālāk par savām interesēm un rada pašapziņu un priekšnoteikumus, lai katrs varētu uzņemties aktīvu atbildību par sevi un līdzatbildību par citiem, par visu kopā. Tā ir tautas apgaismība un tā aptver visu cilvēku un viņa attiecības ar sabiedrību ( 4 ).
Cilvēki aizvien vairāk pievērš uzmanību savai izglītībai, cenšas to papildināt un pilnveidot. Neatkarīgi no vecumposma ar katru gadu vairāk un vairāk cilvēku vēlas studēt, iegūt sev jaunu vai paaugstināt kvalifikāciju jau esošajā specialitātē. Paredzot to, ka nākotnē vēl būs jātiek galā ar daudziem pārbaudījumiem, cilvēce izglītībā saskata būtiski svarīgu kapitālu.
Atļaušos apgalvot, ka ir pagājis tas laiks, kad varēja izvirzīt jautājumu: vai valstij ir vajadzīgi akadēmiski, vai – profesionāli izglītoti cilvēki? Droši var teikt, ka nākotne pieder tiem, kas pratīs apvienot vienu un otru ( 5 ).…
