-
Elektroniskās norēķinu sistēmas
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| Elektronisko norēķinu vēsture Latvijā | 4 | |
| Norēķinu kartes | 6 | |
| Norēķinu karšu iedalījums | 6 | |
| Norēķinu karšu priekšrocības | 8 | |
| Starptautiskās karšu norēķinu sistēmas | 9 | |
| Dažādi elektronisko norēķinu veidi Latvijā | 11 | |
| E-talons | 11 | |
| Mobilly | 12 | |
| Internetbanku pakalpojumu vēsture un vispārējs raksturojums | 15 | |
| internetbankas priekšrocības | 17 | |
| Internetbanku drošība | 19 | |
| Swedbank, SEB un D’n’B Nord internetbankas | 20 | |
| Swedbank internetbanka | 20 | |
| SEB internetbanka | 25 | |
| D’n’B Nord internetbnka | 27 | |
| Swedbank, SEB un D’n’B Nord internetbanku salīdzinājuma apkopojums | 29 | |
| Secinājumi | 32 | |
| Izmantotās literatūras saraksts un interneta resursi | 33 |
Elektronisko norēķinu atnākšana Latvijā notika 1992. gada jūnijā. Sākumā šo pakalpojumu varēja izmantot ārzemju tūristi un biznesmeņi, kas varēja lielākajās Latvijas viesnīcās, kazino un valūtas veikalos norēķināties ar maksājumu kartēm. Bet šī sistēma darbojās sarežģīti un laikietilpīgi salīdzinot ar sistēmām, ar kādām esam pieraduši strādāt mūsdienās. Saņēmot no personas kredītkarti (sākumā tika pieņemtas tikai Eurocard/Mastercard kartes), valūtas veikala pārdevējs zvanīja datoru centram, kas 15 sekunžu laikā(visai teorētisks laika apjoms) no starptautiskā tīkla saņēma informāciju par konkrēto karti un tās īpašnieku. Tad pārdevējs izrakstīja rēķinu, ko nosūtīja datoru centram, kas tad tālāk sazinājās ar zviedru partnerfirmu, kura nodarbojās ar starptautiskajiem norēķiniem. Tālāk ārzemju pircēja banka pārskaitīja naudu uz kādu no Latvijas bankām, kas savukārt to ieskaitīja valūtas veikala rēķinā. Šī sistēma nebija no vienkāršajām.
Nākošais galvenais solis attīstības virzienā notika precīzi 1993. gada 6. decembrī, kad ne tikai Latvija, bet arī citas 53 pasaules valstu kredītiestādes pieslēdzās pasaules banku norēķinu sistēmai SWIFT. Tas gan tieši un uzreiz neatviegloja kredītkaršu īpašnieku dzīvi. Tālākajiem loģiskajiem soļiem vajadzēja būt pašmāju karšu izveidošanai un iespējai līdzekļus izņemt no kartes ar kādas palīgierīces palīdzību. 1993. gada vasarā Latvijā tika ieviests Rīgas komercbankas un SWH kopprodukts – Latkarte (nevis magnētiskā, bet čipkarte, kas savukārt bija liels saniegums), šī karte gan pildīja tikai maksājuma kartes uzdevumus. Parādījās arī Zemes bankas degvielas kredītkartes, ar kurām varēja norēķināties Latvijas naftas degvielas uzpildes stacijās, gan Bankas Baltija kredītkarte Baltkarte, ar kuru gan nebija iespējama skaidrās naudas izņemšana, bet uz kuras toties greznojās īpašnieka foto.…
Kopš 1992. gada, kas Latvijā ienāca pirmās elektronisko norēķinu sistēmas bezskaidras naudas darījumi kļuvuši jau par ikdienu un dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Aizvien retāk cilvēki ar saviem komunālo pakalpojumu rēķiniem un citiem maksājumiem dodas uz banku, tādejādi skaidro naudu aizvien vairāk aizvieto bezskaidras naudas darījumi. Šāda situācija izveidojusies pieaugot kredītkaršu un debetkaršu popularitātei, kā arī virtuālā tīmekļa attīstībai, kas sevī ietver rēķinu apmaksu, iepirkšanos interneta veikalos, pārskaitījumus no personīgā konta internetbankā u.c. pakalpojumus. Reti, kuram darba alga vēl tiek maksāta skaidrā naudā no kases, lielākā daļa cilvēku to saņem savos bankas kontos. Darīšana ar skaidru naudu mums ir tikai tad, kad sastopamies ar vietām, kur norēķinu kartes nepieņem, bet šādu vietu daudzums vairs nav dominējošs. Varētu uzdot jautājumu vai neizveidosies situācija, kad visi darījumi, kuros nepieciešama norēķināšanās ar skaidru naudu, tiks izmantota tikai bezskaidrā nauda?...
