Jāņa Ezeriņa novelēs bieži vien parādās cilvēku atkāpes no sabiedrībā pieņemtajām normām, deformēta pasaules izjūta, ko autors ļoti spilgti parāda, savirknējot traģisko un komisko. Visvairāk tas parādās, kad autors apraksta sievietes, un ļoti bieži cilvēku dīvainības, kas sākumā šķiet smieklīgas un komiskas, noveles beigās noved galveno tēlu līdz traģēdijai.
Manuprāt, visspilgtāk traģiskā un komiskā sakausējums izpaužas novelē „Mērkaķis”. Jau pašā sākumā parādās galvenās varones dīvainība mīlēt pilnīgi visus vīriešus pēc kārtas, kas šķiet visai komiska: „[..] viņa man atzinās, ka jau ir izmīlējusi jaunus un vecus, precētus un neprecētus, brunetus un blondus, bagātus un nabagus, gudrus un muļķus, krievus un vāciešus, un tālāk viņai atliek šķirot vīriešus pēc kādas vēl līdz šim nezināmas klasifikācijas.”
Komiskais parādās arī novelē aprakstītajā masku ballē, kad metrese Šlipenbah nemaz nespēj atšķirt īstu mērkaķi no vīrieša, jo nekad, atšķirībā no, piemēram, Ādamsona noveļu tēliem, nav centusies pārvarēt savu dīvaino pasaules uztveri un to nemaz nav apzinājusies. …
