Nevaru teikt, ka man ir viss, kas nepieciešams, lai es būtu laimīgs, bet arī žēloties par savas dzīves grūtumu būtu visai egoistiski, jo ir taču kāds, kam klājas daudzreiz smagāk. Vēl tikai nesen redzēju Daugavpilī uz ielas salīkušu bezpajumtnieci. Satinusies netīrā mētelī, lūdzēja centās piesaistīt garāmgājēju uzmanību. Tai blakus noliktajā plastmasas krūzītē bija tikai dažas monētas. Grūti uz viņu bija noskatīties, vienkārši nolaidu acis un pagāju garām. Tajā brīdī arī uzreiz aizdomājos, par to kādas sirdi plosošas ainas paveras tajās valstīs, kur hroniskais bads ir pierasta parādība.
Tā jau ir, ka vieni nevienlīdzīgās sadales dēļ saņem ar uzviju, bet tiem otriem ražas zudumu dēļ ir pamatīgs iztrūkums. Lai kā dāsnāk apveltītie censtos palīdzēt nabagajiem, daba tik un tā spītīgi turas pie sava- bads nebeidzas. …
