Katram mums ir dota runātspēja. Citi runā tikai ar vārdiem, citi ar vārdiem un žestiem, citi tikai ar žestiem.
Dažs labs ir klusētājs, kas runā ļoti maz. Ar tādiem ir gan viegli, gan grūti, jo kad klusē tad vismaz nekaitina, bet gadās tā, ka mēs līdz ar to nezinām, ko viņš tā klusē un, ko domā, un kad izlēmis runāt, pieliek punktu mūsu karjerai. Pareizā laikā, pareizā formā un pareizā vietā, vai pareizajam, vai otrādi-nepareizajam cilvēkam, pasaka tikai vienu teikumu, un ar to ir izteikts viss, bet ir runātāji, kas runā uz nebēdu, bet galu galā nepasaka neko. Tomēr daži runā, jo tā ir tāda taktika, galvenais nelaist otru pie vārda.Ja es būšu vienīgais runātājs, tad man ir iespējas vinnēt. Par nožēlu jāsaka, ka Latvijā retoriku māca daudz par maz un nav pieejami arī daudz materiāli par šo mācību, jo tā kā mēs sabiedrībā uzstājamies ir atkarīga Latvijas sabiedriskā seja. Esmu redzējusi ļoti bagātu cilvēku, viss viņa mājā bija kopts, arī viņš pats vizuāli, bet, kad sāka runāt, leksika bija tik skopa un vārdi tik nepareizi, viena vienīga žargona, teikumi nepareizi veidoti! Galu galā neko daudz nevarēja saprast, pazuda jebkura loģiskā saikne starp šo vārstījumu, un šis cilvēks pat ar visu savu jaunbagātnieka statusu atstāja klauna iespaidu, kas vairāk kaitināja, nekā izraisīja cieņu. …
