Nav nekādas piederības – mana Latvija vai es Latvijai, mēs vienkārši esam tuvas. Pilsētas betons tai ir uztupis virsū un aicina arī sevi man iemīlēt. Es toties raugos tālēs un sapņoju par dabas mežonīgo mīlestību, reizē arī baidoties no tās. Es dzirdu dažādus aicinājumus un saucienus, reizēm arī dziļu klusumu. Es tikai mācos izprast šo vietu, un sevi šeit. Es skatos uz pārējiem cilvēkiem – šķiet, arī viņi ierauti savos dialogos ar pasauli. Mēs strādājam, skrienam, iestiegam, atkārtojamies, kamēr daba un Latvija turpina būt kaut kur starp mūsu soļiem, sapņiem un dvēselēm.…
