1.Ainava Daba
Cilvēka darbība nav salīdzināms ar dabas varenumu. Dabai piemīt dominance, mūžīgums. „Mūžīgi kalni,” „akmens mūžs” – senas metaforas norāda uz dabas varenību, kontroli pār cilvēku. Debesis un zeme ieskauj pasauli; laika apstākļi un dienas gaisma mainās pa stundām un sezonām; tiek ietekmēta izpratne – par nozīmīgo dabas spēku – ūdens procesi, vētras, augšanas process. Visam pa vidu salīdzinājumā cilvēks ir kā niecība, vājš.
Skatītājs zemapziņā vēlas atjaunot dabas sākotnējo, pirmatnējo izskatu - atjaunojot apmežojumu kalnos, nojaucot apbūvi. Šāds sens skatījums atdala cilvēku no dabas. Romantisma laikā (18.gs.) tika atainota ideāla, tīra, skaista ainava, daba.
Daudziem attēli. Fotogrāfijas iedveš bijību pret dabu. Ar vien vairāk radot priekšstatu, ka neskarta daba ir kaut kas īpašs, cilvēka darbība, ietekme graujoša.…
