Nosaukums Latvija kā administratīvs jēdziens pastāv kopš 1917.gada, bet teritoriālā nozīmē, pat neoficiāli, vēl 19.gadsimta nogalē šis vārds lietots reti, vienīgi runās un dzejā. Vārdu Latvija pirmie sāka lietot lietuvieši, apzīmējot latviešu apdzīvoto teritoriju savā pierobežā, bet latviešu literatūrā to pirmais ieviesa Auseklis.(1)
Tagadējās Latvijas robežās XII gadsimtā dzīvoja tādas tautas, kuras tagad pavisam vai pa daļai ir iznīkušas: lībji, sēļi, ventiņi un citi.(4;21) Tautas iznīkušas savstarpējo karu un nemieru rezultātā arī pārtikas trūkuma dēļ. Pēc valodām toreizējos iedzīvotājus var iedalīt baltu ciltīs un sāmos jeb somu – ugros.(4;21) Lai gan balti dažas sāmu tautas padzina no viņu agrākām mītnēm, tomēr sāmu cilts lībji nostiprinājās gar jūrmalu.(4;21) Jau senos laikos latviešu tautas nespēja sadzīvot viena ar otru arī tagad latviešu tauta savā starpā nav no tām draudzīgākajām. Braukdami no jūras, vāci iepazinās ar lībjiem un tāpēc arī pašu Baltiju nosauca par Livoniju jeb Līvu zemi. Latgalē un Vidzemes daļā līdz pat Gaujas vidum dzīvoja latgaļi.(4;21) Senās hronikas tos sauc par latvjiem jeb letiem. …
