Imanta Ziedoņa epifānijas varētu dēvēt par tādiem kā mirkļa uzplaiksnījumiem, attiecīgā brīža sajūtu gleznām, ātriem domu pārnesumiem no prāta uz baltām papīra lapām. Lasot epifānijas, tās šķita gluži kā autora paša dienasgrāmata, kurā viņš viegli lasāmā valodā gan neapraksta savas dienas notikumus, bet it kā pats ar sevi pārspriež uzskatus un to, kā uztver ap sevi notiekošo.
Manuprāt, katrs Ziedoņa epifānijās atradīs saviem uzskatiem līdzīgas domas, pat varbūt beidzot sapratīs to, ko līdz šim savā prātā nav spējis izdomāt līdz galam.
Pirmie vārdi, kuri mani vistuvāk uzrunāja šajos pārdomu fragmentos bija: “Uzvelciet baltu kreklu, kamēr jūs esat jauni. Un rociet zemi. Rociet zemi, kā neviens pirms jums to nav racis.” Šie vārdi visā savā būtībā ir ārkārtīgi iedvesmojoši un aicina mūs atcerēties to, ka mēs neesam mūžīgi, ka laiks ar katru mirkli mūsu katra dzīvē aizvien samazinās, ka ne vienmēr man būs dota iespēja izdarīt to, kas manos spēkos ir tagad. Tieši jaunībā es ielieku pamatus visai savai dzīvei un nākotnei. …
