Tiesību struktūru veido trīs elementi: tiesiskā apziņa, tiesību norma un tiesiskās attiecības. Romāņu-ģermāņu tiesību sistēma sākumā ir jābūt idejai (tiesiskai apziņai)realizācija caur tiesību normunorma regulē tiesiskās attiecības. Angļu-sakšu tiesību sistēmā sākumā ir attiecībasidejatiesību norma (precedents).
Tiesiskā apziņa (TA)– to ideju, uzskatu, pārliecību, jūtu kopums, kas pauž cilvēku attieksmi pret esošām un vēlamām tiesībām, likumdošanu, likumību, tiesvedību utt., viņu priekšstatus par tiesiski pamatoto un nepamatoto, kā arī – kopums, kas ir saistīts ar viņu tiesībām un pienākumiem – to apzināšanos un realizāciju. TA ir cilvēku attieksme pret tiesībām, kas ir pamatota uz viņu zināšanām un jūtām. Ja tiesības saprot kā tiesību normu kopuma, tiesisko attiecību un tiesiskās apziņas vienotu sistēmu, tad TA ir šīs sistēmas neatņemama un svarīga sastāvdaļa. Tā ir arī viens no tiesību svarīgākiem avotiem un forma.Tāpat, kā apziņa vispār, tiesiskā apziņa pastāv (TA formas): Sabiedriskā apziņa (STA); Individuālā tiesiskā apziņa (ITA). Sabiedriskā tiesiskā apziņa ir cilvēka veikta īstenības reprudecēšana ideju, priekšstatu, teoriji un uzskatu veidā dotaja sabiedrības vēsturiskās attīstības posmā un attieksme pret to. Individuālā tiesiskā apziņa ir konkrētā indivīda tiesiskā apziņa.
Tiesību normas ir kompetentu valsts iestāžu noteikti vai sankcionēti vispārīga rakstura uzvedības noteikumi, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības un to izpildi garantē valsts. Citiem vārdiem sakot, tiesību norma ir vispārēja satura uzvedības noteikumi, kam piemīt visiem obligāts sayurs, apvelta tiesību subjektu ar tiesībām un pienākumiem un noteikumu neievērošanas gadījumā paredz atbildību. Tiesību normu pazīmes: 1)tiesību normai piemīt imperatīvs raksturs (vispārobligats raksturs, normas jēpilda visiem tiesību subjektiem uz kuriem tās attiecas); 2) tiesību normas divpusējs raksturs (tiesību norma sabiedriskās attiecības vienai puseipiešķir subjektīvās tiesības, bet otrai – juridiskus pienakumus); 3) tiesību normu izpildi garantē valsts; 4) adresāta bezpersoniskums (adresēta visiem dotās valsts iedzīvotājiem, vai arī nosaka konkrētus subjektus, piemēram, mantinieki); 5) formālā noteiktība; 6) sistēmiskums (katrai tiesību normai jāiekļaujas pastāvošaja tiesību sistēmā, nedrīksts pastāvēt autonomā stāvoklī); 7) tiesību normu var piemērot vairākkārtēji.…
1. Tiesību teorija tiesību zinātnes struktūrā (vieta, loma, nozīme) 2. Tiesību struktūras elementu mijiedarbība (tiesiskā apziņas, tiesību norma, tiesiskās attiecības) 3. Tiesību jēdziena definēšana dažādās tiesību doktrīnās, tiesību būtisko pazīmju raksturojums. 4. Tiesiskās attiecības: jēdziens, pazīmes, struktūras analīze. 5. Juridisko faktu nozīme tiesiskajās attiecībās. 6. Tiesiskās apziņas, tiesiskās kultūras un tiesiskās ētikas jēdziens, izpratne un savstarpējās attiecības. 7. Tiesību realizācijas formas un to raksturojums. 8. Publisko tiesību un privāttiesību nošķiršanas teorijas un to praktiskā izpausme. 9. Juridiskā pozitīvisma un dabisko tiesību doktrīnas raksturojums un to loma mūsdienās. 10. Tiesību normas loģiskā struktūra, tās elementu analīze. 11. Tiesību normu sistematizācija: jēdziens, veidi, nozīme. 12. Vainas formu raksturojums privāttiesībās un publiskajās tiesībās. 13. Tiesību pārkāpuma sastāva elementu analīze. 14. Romāņu ģermāņu tiesību sistēmas avoti (formas), to raksturojums. 15. Angļu sakšu tiesību sistēmas avotu salīdzinājums ar romānu ģermāņu tiesību sistēmas tiesību avotiem. 16. Tiesu precedenta un judikatūras kā tiesību avota salīdzinājums: kopīgais un atšķirīgais. 17. Normatīvo aktu spēks laikā, telpā un attiecībā pret personām. 18. Normatīvo aktu un individuālo aktu veidi un to savstarpējās attiecības. 19. Ārējo un iekšējo normatīvo aktu veidi un savstarpējās attiecības. 20. Normatīvo aktu hierarhija un tās analīze, pamatojoties uz LR tiesību sistēmu. 21. Normatīvo aktu un tiesību normu kolīzija: jēdziens, risinājumu veidi. 22. Juridiskās atbildības jēdziens, pazīmes, veidi. 23. Vispārējo tiesību principu kā tiesību avota vieta un loma romāņu ģermāņu tiesību sistēmā. 24. Vispārējo tiesību principu – taisnīguma, likumības, vienlīdzības principa nozīme un izpausme Latvijas tiesību nozarēs. 25. Juridisko aktu sistematizācijas jēdziens un to veidi. 26. Tiesību normu piemērošanas stadijas, to raksturojums. 27. Juridiska siloģisma, subsumpcijas un kvalifikācijas nozīme tiesību normu piemērošanā. 28. Sistēmiskās un teleoloģiskās interpretācijas metodes izmantošana tiesību normas interpretācijas procesā. 29. Juridiskā atbildība: jēdziens, pazīmes un veidu raksturojums. 30. Likumprojektu un MK noteikumu projektu jaunrades procesa analīze Latvijā.
