Un kam tad mēs parasti piedodam.Draugiem,radiem vai svešiniekam ,kas netišām ir uzminis uz kājas.Visvairak sāp tuva un mīļa cilvēka nodarījums,taču vienmēr ir jāsaprot vai tas ir bijis ar nodomu jeb cilvēks ir kļudijies un apvainojis mani bez ļauna nodoma.Ja tā nav nodevība,tad piedot ir vieglāk un parasti pat sirds kambarītī ši situācija neaizķeras un piedošāna nāk pati par sevi.
„Mammīt,mīļo,lūdzu piedod’’,šādus vārdus katrs no mums zina jau no bernu dienām.Taču jau tad ,būdami bērni,mēs kaut kur sirds dziļumos baidamies no nepiedošanas,no tā ,ka būsim slikti.Un tā šī baiļu sajūtu dažam iet līdz jau no mazotnes.Ir labi ja tiek piedots,bet ja nē,tad paaugoties mēs sākam atspēlēt to uz citiem,gribam būt tie ,kas nepiedod.…
