Izglītības sistēma viduslaikos

Mēs, Kārlis, ar Dieva žēlastību franku un langobardu karalis, Romas patricietis, abatam Baugulfam un visiem brāļiem, tavā aizgādībā esošajiem mūsu dievlūdzējiem, visvarenā Dieva vārdā sūtām mīļu sveicienu.
Lai jūsu (..) godībai top zināms, ka mēs kopā ar mūsu uzticamajiem padomdevējiem esam secinājuši, ka bīskapijās un klosteros, ko mūsu pārraudzībā nodevis Kristus, līdztekus regulas ievērošanai jāpievērš uzmanība zināšanu kopošanai. Ikvienam, ko Dievs ir apveltījis ar spējām mācīties, tas ir jādara atbilstoši viņa gara dāvanām. Tāpat kā klosteru regulas ievērošana palīdz piekopt nevainojamu dzīvesveidu, neatlaidīga mācīšanās sakārto un izdaiļo valodas vārdus. Jo stāv rakstīts: “Pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.”1

Notkers par Kārļa Lielā pasākumiem izglītības jomā.

“Pēc ilgas prombūtnes atgriezies Gallijā, neuzvaramais Kārlis pavēlēja pie viņa ierasties zēniem, kurus viņš bija uzticējis skolotājam Klementam, līdzi ņemot dzejoļus un vēstules. Pretēji gaidītajam vidējo un zemāko kārtu ļaužu bērnu darbos bija visas gudrības izpausmes, turpretī dižciltīgo darbi bija nepilnīgi un muļķību pilni.”

Fragments no Frīdriha II dekrēta par universitātes dibināšanu Neapolē (1224)

“Mēs vēlamies (..), lai Mūsu valstī būtu zinātņu skola, kurā varētu tikt izglītoti gudri un tālredzīgi vīri (..). Tādēļ mēs pavēlam Neapolē pasniegt visu veidu zinātnes, lai visiem, kas tiecas pēc zināšanām, nebūtu jādodas uz citām zemēm, bet tās varētu iegūt tepat karaļvalstī. (..)
Skolotājiem pavērsies vislabākās izredzes, un viņi var cerēt uz bagātiem īpašumiem (..). Studentiem mēs piešķirsim dzīvokļus un stipendijas (..).
Tātad, ja kāds grib studēt kādu no zinātnēm, viņam ir jādodas uz Neapoli, un nevienam nav ļauts apmeklēt nevienu skolu ārpus karaļvalsts.”…