Angļu filosofs Frānsiss Bekons (1561-1626) ir viens no tiem domātājiem, kas visspilgtāk pārstāv Jauno laiku paradigmas raksturīgākās iezīmes: centienus attīstīt dabaszinātnes un pilnveidot teorētisko izziņu, "lasīt dabas grāmatu", rast šim lasījumam piemērotas metodes, pamatot veidus, kā cilvēks analizē viņam apkārt esošo pasauli. Bekona filosofijas dziļākā ievirze bija praktiska. Viņš vēlējās ar filosofijas palīdzību dot kādu labumu cilvēcei, lai tā varētu izprast un pakļaut dabas spēkus savā labā. Bekona lozungs bija: zināšanas ir spēks, un spēks ir zināšanas. Ja savulaik Sokrāts saistīja zināšanas ar tikumu, tad Jauno laiku domāšana to vairs-nedarīja. Domai, dabas apgūšanai, visai dzīvei kopumā bija vajadzīgs spēks. Spēks, nevis lai saudzētu, nožēlotu, saglabātu, bet gan lai iedarbotos, pakļautu, pārveidotu un uzvarētu. Ar šīm pārmaiņām laikmeta paradigmā cieši saistīta vēlāko gadsimtu Eiropas kultūras spēka pilnā atbrīvotība, idejas par revolucionāru rīcību, dabas pakļaušanu cilvēka mērķiem. Vajag ievērot, ka filosofijai paralēlas atziņas fizikāli matemātiskajā jomā attīstīja dabaszinātnes.…
