Kanta filozofija saukta arī par kritisko filozofiju, stūrakmens, viņa darbs “Tīrā prāta kritika”, kurā viņš pētīja cilvēka zināšanu pamatus un izveidoja individuālu epistemoloģiju — izziņas teoriju, filozofijas daļu, kas pētī izziņas un zināšanu dabu, izcelsmi un robežas.
Tāpat kā agrākie filozofi, Kants iedalīja domāšanas paņēmienus analītiskus un sintētiskus spriedumus radošos. Analītiskā spriedumā apgalvojums ir ietverts teikuma priekšmetā, kā spriedumā “Melnas mājas ir mājas”. Šāda sprieduma patiesīgums ir acīmredzams, jo sacīt pretējo nozīmētu darīt spriedumu pretrunīgu. Šādus spriedumus sauc par analītiskiem, jo patiesība tiek atklāta, analizējot pašu jēdzienu. Sintētiski spriedumi savukārt ir tādi, pie kuriem nevar nonākt tikai ar tīras analīzes palīdzību, kā spriedumā “Māja ir melna”. Visi spriedumi, kas ir pasaules uztveršanas rezultāts, ir sintētiski.
Kantam bija lielāka ietekme kā jebkuram citam modernajam filozofam. Kanta filozofija, sevišķi tās vācu filozofa Hēgeļa tālāk attīstītais variants, bija pamats, uz kura tika izveidots marksisms; dialektālā metode, kuru izmantoja gan Hēgelis, gan Markss, attīstījās no Kanta lietotās “antinomiju” metodes. Vācu filozofs Fihte, Kanta skolnieks, nepieņēma sava skolotāja pasaules iedalījumu objektīvajā un subjektīvajā un attīstīja ideālistisku filozofiju, kurai arī bija liela ietekme uz 19.gs sociālistiem. Viens no Kanta pēctečiem Kēnigsbergas universitātē, Herbarts, izmantoja dažas Kanta idejas savā pedagoģijas sistēmā. …
