Nobeigums.
Dabisko tiesību doktrīna ir ļoti sena parādība, tā tika mainīta laika gaitā, lai atbilstu sabiedrības vajadzībām. Katra laikmetā teorijai bija savi piekritēji un kritiķi, teorijas pamati tika attīstīti un mainīti. Mūsdienu sabiedrībā dabiskās tiesības ir iekļautas daudzu valstu tiesību sistēmā un ir viena no augstākajām tiesību normām kas jāievēro.
Tāda attīstība sekmēja, ka dabiskās tiesības pārvēršas par pozitīvajām tiesībām, kuras pēc satura atbilst dabisko tiesību pamatprincipiem. Daudzas organizācijas, piemēram, ANO, ES, NATO seko, lai visām dalībvalstīm būtu konstitūcijā iezīmētas civiltiesības, lai nebūtu pretrunu ar starptautiskajiem likumiem. Cilvēktiesību ievērošana nodrošina sabiedrības atsevišķo personu pamattiesības un brīvību kas nepieciešama, lai varētu runāt par tiesību sistēmu, kurā galvenais ir taisnīgums. Valstī nepieciešams regulēt un ievērot civiltiesības. Dabiskās tiesības ir neatņemama daļa no mūsdienu sabiedrības dzīves, pozitīvo un dabisko tiesību sintēze, kur pozitīvām tiesībām par pamatu ir ņemtas dabiskās tiesības, regulē valstī notiekošus procesus. Bet pastāv arī doktrīnas pārkāpumi, un ir mērķis pilnveidot to.
Katrai personai ir dabiskās tiesības, kuras iekļauj sevi tiesības un pienākumus. Katra cilvēka pienākums ir cienīt apkārtējo sabiedrību un nepieļaut dabisko tiesību pārkāpšanu.
…
