Divdesmitā gadsimta sākumā daži Eiropas domātāji uzskatīja, ka periodiska asins izliešana jeb karš veicina civilizācijas attīrīšanos. Šajā laikā lielvaras bija metušās vieglprātīgā grupējumu cīņā, izveidojot divas spēku nometnes. Līdzīgs spēku izvietojums izveidojās arī vēlāk, Aukstā kara laikā. Tikai kodolieroču laikmetā izvairīšanās no kara varētu būt galvenais ārpolitikas mērķis. Pirmais pasaules karš sagrāva naivo hipotēzi par karu kā civilizācijas attīrīšanos. Ļoti precīzi šo procesu nosaucis franču rakstnieks Paskāls: „Mēs bezrūpīgi skrienam uz bezdibeni, aizseguši acis, lai to neredzētu.”
Vēsturnieki gadu desmitiem strīdas par to, kurš un kas izraisījis Pirmo pasaules karu, taču visas lielās valstis ieguldīja savu tuvredzības un bezatbildības artavu. Eiropas valstis un Krievija neapzinājās karu kā lielāko draudu civilizācijai. Trīsdesmitgadu kara laikā Vācija zaudēja 30% no visiem iedzīvotājiem. Tam vajadzēja nozīmēt to, ka Vācija izvairīsies no tā, ka kaut kas līdzīgs varētu atkārtoties, taču pēc Bismarka aiziešanas, Vācijai nebija mērenības. Vācijas valstsvīri bija pārņemti ar kaila spēka ideju, jo Vācijas valstiskumam nebija vienojoša filozofiska pamata, kā tas bija citām Eiropas lielvalstīm. Vācija bija tik apjukusi savā ārpolitikā pēc Bismarka aiziešanas, tik ļoti aizdomīga pret Krieviju, ka bija gatava karam pret visām savām kaimiņvalstīm vienlaicīgi.…
