Ir agrs vasaras rīts. Aizeju līdz garāžai, iedarbinu savu motociklu, uzvelku aizsargbruņas, cimdus un ķiveri - esmu gatavs doties ceļā. Jau iepriekš esmu izvēlējies savu maršrutu un nokopējis karti ar galvenajiem pieturas punktiem, lai neapmaldītos svešās vietās.
Sākot braukt, sajūtu patīkamu vēsumu sejā – tas ir drēgnais vasaras rīta vējš, kurš caur ķiveres ventilācijas caurumiņiem iespraucies, lai man pavēstītu, ka daba sāk mosties. Pirmie kilometri pa savu pilsētu – Tukumu ir vieni no patīkamākajiem. Ielas vēl tukšas, viss mazā migliņā tīts, un daba tikai tagad sāk pa īstam atmosties. Pats jūtos ļoti spirgts, jo drēgnais vējiņš manā sejā neļauj atslābt ne mirkli.
Mans pirmais pieturas punkts ir Plieņciems. Kad esmu veicis divdesmit piecus kilometrus, tad tur arī nonāku. Iebraucu ciemā līdz pat kāpām. Tur atstāju motociklu un ar kājām dodos ieelpot svaigo jūras gaisu. Tas ir tik patīkams, ka ikviens, kurš to jebkad ir sajutis, vēlēsies sajust vēl. …
