Lai cilvēks spētu aptvert esamības jēgu, viņam jāatmet jebkāda orientēšanās uz praktiskiem mērķiem, apzinoties savu mirstīgumu. Tikai tad, kad cilvēks jūtas stāvam nāves priekšā, viņš, pēc M.Heidegera domām, ir spējīgs saskatīt, cik nozīmīgs un satura pilns ir katrs viņa mūža brīdis.
Darbā Esamība un Laiks M.Heidegers kritizē abstrakto un metafizisko raksturojumu tradicionālajiem veidiem, kas aptver cilvēka esamību kā racionālu dzīvnieku, indivīdu, garu, dvēseli vai subjektu. Nepieciešamība pēc Dasein (nepieciešamība, lai katrs būtu atbildīgs par savu esamību) ir pamats M.Heidegera priekšstatiem par Dasein iespējām, kas ir atkarīgas no sabiedriskās dzīves un vienkārša īslaicīga aprēķina izbēgšanas . Viņš norāda uz draudošajām briesmām, ja cilvēks ir pakļauts pūlim, jo tieši pūlis bieži vien kļūst par personas dvēseli, nosakot šīs personas iespēju robežas. M.Heidegers teica: Ikviens ir cits, un neviens nav viņš pats .
Darba noslēgums un atbilde beidzas jautājumā: vai gan laiks neatklājas kā esamības apvārsnis? Cilvēks, kuram ir atbilde, bet kurš neatpazīst jautājumu (uz kuru tā ir atbilde), paliek bez atbildes . M.Heidegera filosofisko terminoloģiju nevar nošķirt no attiecīgā termina lietojuma vēstures, tādēļ patiesa filosofija nevar izvairīties no konfrontējošiem valodas un nozīmes jautājumiem .
…
