Jēdzienu „arhetips” ( no sengrieķu val. archē - sākums, typos - forma) 20. gs. ieviesa arī mūsdienās zināmais šveiciešu psihoanalītiķis Karls Gustavs Jungs. Jēdzienam „arhetips” ir dažādas interpretācijas, visbiežākā – pirmtēls. Būtiski ir nejaukt arhetipu ar arhetipisku tēlu. „Arhetips ir nevis tēls, bet gan bezapziņas faktors, kas nav priekšstatāms.”(1,225). Savukārt arhetipisks tēls ir tēls, kas arhetipu realizē dzīvē. „Bezapziņā rodas vai pastāv noteiktas shēmas (arhetipi), kas kārto un strukturē cilvēka priekšstatus un izturēšanos, tās ir piedzimtas, pārmantotas formas, kuras nodrošina noteiktu priekšstatu un darbību iespējamību.” (1,225)
Liela loma arhetipiem Junga teorijā ir saistībā ar individuācijas procesu. „Individuācija ir diferenciācijas process, kurā cilvēks izaug no kolektīvajām normām un kolektīvās psihes struktūrām.”(1, 232)
Individuācijas procesa pakāpes:
Ego, Persona (sevis apzināšanās, „masku” noņemšana) Ēna ( tikšanās ar ēnu sevī, pirmais solis uz paštapšanu, drosmīguma pārbaude) Anima, Animus ( sievišķā dvēseles tēla apzināšanās vīrietim, vīrišķā tēla apzināšanās sievietei) Patība ( paštapšanas sākums un mērķis).
…
