| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| 1. | Vadīšanas jēdziens | 3 |
| 2. | Vadīšanas būtība | 3 |
| 3. | Vadīšanas funkcijas | 5 |
| 4. | Vadīšanas metodes | 9 |
| 5. | Pārmaiņu vadīšana | 10 |
| 6. | Nobeigums | 13 |
| 7. | Izmantotā literatūra | 14 |
Vadīšana ir senākā māksla un mūsdienīgākā zinātne. Vadīšanas praksē vadības māksla un zinātnes sasniegumi vienmēr pastāv zināmā proporcijā. Pārspīlētais uzskats par vadīšanas kā mākslas nozīmīgumu zināmā mērā spēj diskreditēt vadītāju profesionālās izglītošanas ideju, bet, absolutizējot vadības zinātniskos pamatus, var nonākt pie cilvēka dabas dotību lomas pārvērtēšanas vadošajā darbībā. Ja vadības zinātne pamato un piedāvā vadītāja darba metožu kompleksu, tad vadīšanas māksla lielā mērā nosaka šo metožu realizācijas individuālā stila savdabību. Tomēr būtiska loma pieder zinātnei, kura dod zināšanas par vadīšanas darbības likumsakarībām un sistematizētu pieredzi.
Zinātnieki jau sen bija pamanījuši vadīšanas procesu līdzību dažādās sistēmās un dažkārt mēģināja izmantot šīs analoģijas savos pētījumos un praktiskajā darbībā. Taču tikai 1948.gadā N.Viners savā grāmatā Kibernētika šādu līdzību likumsakarības un noteica dažādas izcelsmes sarežģītu sistēmu vadīšanas fundamentālo principu kopumu. Pats jēdziens „kibernētika” (angl. Cybernetics
1.Vadīšanas jēdziens; 2.Vadīšanas būtība; 3.Vadīšanas funkcijas; 4.Vadīšanas metodes; 5.Pārmaiņu vadīšana; 6.Nobeigums; 7.Izmantotā literatūra. Ar vārdu „vadīšana” tiek apzīmēta viena no visizplūdušākajām, nenoteiktākajām un visaptverošākajām kategorijām, jo praktiski visu var nosaukt par vadīšanu. Tiek vadītas automašīnas, suņu vēlamā rīcība, personīgā darba vieta; zvanot kaimiņam, tiek vadīts viņa brīvais laiks; metot akmeņus ūdenī, zināmā mērā tiek vadīta lidojuma trajektorija. No otras puses – arī pats vadītājs tiek pakļauts citu faktoru ietekmei: ceļu satiksmes noteikumi un transporta situācija diktē braukšanas nosacījumus, suņa raksturs un par to samaksātā cena prasa ar dzīvnieku noteiktu apiešanos; priekšniekam nepatīk nekārtība darbinieka darba vietā; kaimiņš ir tik neciešams, ka nezvanīt naktī vienkārši nav iespējams; visbeidzot dvēseles stāvoklis liek mest ūdenī akmeņus. Šajās situācijās jau kļuvis grūti atšķirt vadītāju no vadāmā un to, kur vadīšana sākas un kur tā beidzas. Tādējādi ar vadīšanu nav jāsaprot tikai to cilvēku nodarbošanās, kuri ir vadītāji. Katra cilvēka attieksme pret sevi, savu darbu, pārējiem darbiniekiem un to darbību arī ir vadīšana. Jo labāk katrs vada un organizē savu darbu, jo mazāk vajadzīga vadīšana, jo vienkāršāk veicams vadīšanas process. Šajā referātā apskatīta vadīšana kā īpašs attiecību veids starp cilvēkiem.
