Runājot par kultūru, pieņemam to kā daudzveidīgu normu kopumu, kur fakti veido sistēmu un tiek izprsasti kā dzīves veselums. Cilvēks dzīvo ne tikai fiziskajā, bet arī simboliskajā universumā, kura izpausmes parādās kultūras simboliskajās formās – mītiskajā domāšanā, reliģijā, mākslā arī vēsturē un zinātnē (Ernsts Kasīrers 1944). Cilvēki pasauli uztver kā simbolu kopumu, jo līdz ar to cilvēki spēj klasificēt, kodēt un komunicēt. Kultūra savā ziņā ir izteikta simbolos, kur simboli tiek uzskatīti gan kā praktiski pielietojamas lietas sociālā darbībā, gan kā konteksts, kas šīm lietām piešķir nozīmi. (Kliffords Geerts 1973).
Cilvēks vienmēr ir bijis un būs saistīts ar kultūru, bet vai cilvēka vienotība ar kultūru padara indivīdu par kultūras veidotāju vai pretēji, kultūra kanonizē cilvēka dzīvi un pakļauj tās neapšaubāmībai? …
