20.gs. rodas jaunas, kas risina indivīda un sabiedrības attiecību jautājumus. Blakus tradicionālajai pedagoģijai rodas alternatīvi virzieni.
Viens no ievērojamākajiem alternatīvās pedagoģijas pārstāvjiem ir Rūdolfs Šteiners- Valdorfpedagoģijas pamatlicējs. Viņš radīja Valdorfmetodi- visu alternatīvo skolu filozofiju. Tās pamatā ir Gētes dabaszinātniskās teorijas un seno grieķu audzināšanas sistēma.
Šteinera filozofijas pamatā ir iekšēji brīvs cilvēks. Skolas mērķis ir audzināt dzīves izturīgus un dzīvi mīlošus cilvēkus.(7.116.) Bērnam ir jājūtas brīvi. Iekšējā brīvība rada pašcieņu, bez kuras nav iespējama laime.
R. Šteiners izstrādā skolas mācību plānu, mācību un audzināšanas darba metodiku, likdams pamatu Valdorfpedagoģijai. “Metodikas” pamatā ir mācība par cilvēku, tādēļ galvenais ir katra bērna spēju pakāpeniska atklāšana un attīstīšana. Šteiners cilvēkā saskata trīs puses:
1) fiziskais ķermenis,
2) dvēseliskais skats,
3) gara pasaule.
Cilvēka būtībai var pietuvoties ar dažādām zinātniskām metodēm. Fizisko cilvēka ķermeni pēta ar fizikā izmantojamām metodēm. Galvenais izpētes lauks te ir cilvēka anatomija, ķermeņa uzbūve. Jāpēta bioloģiskas norises. Te ir fizioloģijas studiju lauks.
Nepieciešams ir iepazīt cilvēka dvēseli, jāpēta cilvēka psiholoģija ar tai piemērotām metodēm. Tas ir trešais cilvēka būtības izpētes lauks.
Cilvēka būtībā ir vēl ceturtā- cilvēka biogrāfiskā sfēra, ko neaplūko fizika, psiholoģija. Šo svēru nosauca par cilvēka ES. Tā izpēte ir gara zinātņu uzdevums.…
