Ir rīts. Pieceļos no spalgās gaiļa dziedāšanas, kurš nemitīgi atkārto savu labrītu. „Muļķa cepetis, ko brēc?” nodomāju pie sevis, paskatījos pulkstenī- vēl tikai seši. Aizvēru acis un laidos atpakaļ miegā. Tomēr, aizverot acis, viss, ko es redzēju bija vecais pulkstenis, kurš lūkojas uz mani ar savām lielajām acīm.
Ir laiks!
Nē, es nepievērsīšu viņam uzmanību. Šis skatiens uz mani neatstāj ne mazāko iespaidu. Man tā šķiet...…
