Klasiskās menedžmenta teorijas attīstās divos pamatvirzienos, kā zinātniskais menedžments un kā klasiskā organizāciju teorija.
Zinātniskais menedžments ir teorija par darbu un darbinieku attiecībām. Ievērojamākie šī virziena pārstāvji ir H.L. Gants, F. Gilberts, L. Gilberte, H. Emersons, taču par zinātniskā menedžmenta pamatlicēju uzskatāms Frederiks Teilors. Viņš izstrādājis galvenās zinātniskā menedžmenta pazīmes, kas nereti tiek dēvētas par teilorismu. Tās ir:
1. Administrācija ir atbildīga par zinātnisku metožu izstrādi, kas aizstātu vecās, tradicionālās, nepraktiskās metodes katrai atsevišķai darbībai uzņēmumā.
2. Administrācija veic strādājošo atlasi pēc zināšanām un prasmēm, un apmāca katru strādājošo atsevišķi, nepieļaujot, lai viņš pats izvēlētos specialitāti un mēģinātu strādāt, kā prot;
3. Administrācija veicina sadarbību ar strādājošajiem, pamatojoties uz draudzīgām savstarpējām attiecībām;
4. Tiek radīta gandrīz vienmērīga atbildības un darba sadale starp administrāciju un strādājošajiem. Strādājošais tikai daļēji atbild par kopējo plānu, bet atskaite par izdarīto jāuzņemas administrācijai.
Taču paralēli šīm četrām teilorisma iezīmēm zinātniskajā menedžmentā pastāv arī:
tiešā darba laika uzskaite, funkcionāla speciālistu sistēma, darbarīku un instrumentu standartizācija, precīza darba izpildes metodika, diferencētā darba samaksa, darba gaitas raksturojums.
…
