1841.g. Rīga
Galvenais cēlonis bija 1816.-1819.g. likumi par brīvlaišanu bez zemes. “Brīvie” nomas līgumi un atkāpšanās no 19.gs. 30-to gadu vaku grāmatu normām noveda Vidzemes zemniekus galīgā nabadzībā; neražas un bads rosināja zemniekos vēlmi pārcelties uz Krievijas iekšējām guberņām, taču guberņas valde, vadīdamās no 1819.g. likuma 70.panta, kas aizliedza Vidzemes zemniekiem atstāt guberņas robežas, atteicās izsniegt pases. Iegūt atļauju izceļošanai no Vidzemes guberņas, lai uzlabotu savu stāvokli. 1842.g. 30.martā tika izdoti “22 panti”, ar kuriem Vidzemē atjaunoja iepriekšējās vaku grāmatas un tajās noteiktās klaušu un nodevu normas. Tika atjaunots aizliegums pārcelt klaušu dienas no ziemas uz vasaru, klaušu dienas garumu atkal noteica uz 12 stundām. Visus “brīvos likumus” atzina par nelikumīgiem. Atkal tika ierosināta izmērīt un pārvērtēt zemnieku zemi. 1845.g.23.janvārī ķeizars apstiprināja “77 pantus”, kuri noteica slēgt rakstiskus nomas līgumus, kuru termiņš nebūtu īsāks par sešiem gadiem. Vietējās tiesu iestādes jaunos likumus neizsludināja vispārējai zināšanai, lai nerādītu zemniekiem, ka ar 1841.g. nemieriem tie panākuši sava stāvokļa zināmu uzlabojumu.…
