Politiskais diskurss ir nozīmīga informatīvās vides sastāvdaļa jebkurā valstī. Politiskie un mediju komunikatori veido simbolisko vidi – publisko diskursu -, kas ne tikai norāda uz viņu izpratni par sociālo realitāti, bet arī veido šo realitāti, kultivējot priekšstatus par to, kas ir pieņemams un vēlams. Šiem sociālajiem aktoriem lielākoties nav tiešas pieredzes par to demokrātisko mehānismu funkcionēšanu, kas ir ieviesti 90. g. pārmaiņu rezultātā, tādējādi viņi ir atkarīgāki no pastarpinātās pieredzes komunikācijas vidutāju diskursā. 1
Politiskā spēka nozīmību atklāj reprezentvitāte medijos. Vienmēr jāatceras, ka arī negatīva publicitāte ir publicitāte, kas nodrošina atpazīstamību vai neļauj aizmirst politiķa tēlu – Šķēlem to izdevās panākt ar pedofilijas skandālu, kas nav vienīgais viņa dosjē.
Kopš 1993.g. un 1995.g. vēlēšanām medijos samazinājies etnonacionālisma retorikas īpatsvars. Mediji ļāva ar sevi manipulēt politiskajiem spēkiem, 1998.g. TP iekarojot politiskās komunikācijas kanālus, izmantojot agresīvu reklāmu. …
