Cilvēks vienmēr ir nodarbināts pats savās ikdienišķajās vajadzībās. Cilvēku virza, nevis bads, bet gan tāda bada apmierināšanas forma, kurā cilvēks atrodas zināmās attiecībās pats ar sevi, spēj sevi cienīt un pieļauj sevi kā būtni, kurai ir tiesības dzīvot pasaulē. Tā? Un ja tā, tad mēs jau ieraudzīsim kaut kādu vispārēju visas dzīves uzbūvi un, lūk, ar šo dzīves uzbūvi arī nodarbojas filozofija. Tā, ko kādreiz dēvēja par gudrību.
Šeit katrs var runāt vienīgi par sevi, jo tas notiek ļoti dažādi, ,, āķītis’’, aiz kura aizķeras tava dvēsele un kad tu sāc filozofēt, var būt ļoti dažāds. Taču kaut kas kopējs tomēr ir. …
