MĀCĪBU TEORĒTISKĀ DIDAKTIKA
(„Hamburgas modelis” Volfgangs Šulcs)
Šī modeļa centrālais nosacījums ir tas, ka audzināšana tiek uztverta kā „dialogs starp potenciāliem darboties spējīgiem subjektiem..., nevis kā mācību un audzināšanas objekta pakļaušana skolotāja un audzinātāja gribai” [263].
Šulcs aktīvi iestājas par skolēnu interešu iekļaušanu vispārīgos mācību mērķos. Trīs svarīgākie jēdzieni ir kompetence, autonomija un solidaritāte. Šiem mērķiem atbilst trīs tematiskie novirzieni, jeb pieredzes jomas: lietišķā, emocionālā un sociālā pieredze [263].
Didaktiskā modeļa centrā atrodas didaktiskās darbības struktūra, kuras jautājumi ir :
Kas jāmācās un jāmāca?(mācību mērķi un nolūki)
Kas kaut ko mācās vai māca?
Kādā veidā vislabāk sasniegt dotajā situācijā un auditorijā izvirzītos mērķus – ar kādiem variabliem līdzekļiem (piemēram, metodes, mediji, skolas organizētie palīglīdzekļi)?
Kā noteikt, vai mācību process bijis sekmīgs, t. i., sekmju kontrole.…
