Amatniecība ir sīkražošana, kuras pamatā ir roku darbs un vienkārši darbarīki. Par amatniecības aizsākumiem Latvijas teritorijā var uzskatīt pāreju no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību, kas Latvijas teritorijā norisinājās Bronzas laikmetā (1500.–500. g. pr.Kr.).
Apmēram 10. gs. amatniecība atdalījās no zemkopības, līdz ar to pieauga amatnieku meistarība un ieviesās dažādi jauni darba rīki: virpa, tecila u.c. Amatnieku dzīves vieta bija pie pilīm un senpilsētām.
Par nozīmīgāko amatniecības centru Latvijas teritorijā kļuva Rīga. Amatnieciskā ražošana arvien vairāk koncentrējās atsevišķu meistaru – kalēju, rotkaļu u.c. – rokās. Tādēļ amatnieki veidoja atsevišķas darbnīcas, kas specializējās noteiktas produkcijas ražošanā. Amatnieku darbnīca bija meistara īpašums, tāpēc visas vajadzīgās izejvielas un darbarīkus iegādājās meistars. Arī par ražotās produkcojas kvalitāti atbildīgs bija meistars. Katram meistaram bija mācekļi un zeļļi. …
