Lai noteiktu cilvēka ķermeņa proporcionalitāti, jau sirmā senatnē izdarīja mēģinājumus. Senajā Ēģiptē uzskatīja, ka ķermeņa garumam 19 reizes jāpārsniedz rokas vidējā pirksta garums. V gs. pirms mūsu ēras grieķu skulptors Poliklets pasludināja kanonu, kas pazīstams vēl mūsdienās, - galvas augstumam jābūt 7.5 - 8 reizes mazākam par visa ķermeņa garumu. Zināmi vēl citi kanoni - roku garumam jāatbilst mugurkaula garumam vai trīs galvu augstumam, apakšdelma garuma attiecība pret augšdelma garumu kā 3:4, apakšdelma garumam jāatbilst pēdas garumam. Ideālas cilvēka ķermeņa proporcijas atveidojuši antīkie mākslinieki. Viņi uzskatīja, ka cilvēka garums vienlīdzīgs sānis izvērstu roku platumam, kāju garums - 47% no ķermeņa garuma utt. Minētās normas atspoguļo atsevišķu ķermeņa daļu garumu.
Cilvēkus parasti iedala trīs grupās. Pirmajai grupai pieskaita vājos un vārgos, kuru svars ir zem normas. Otrajai grupai pieskaita masīvus cilvēkus, kam uzkrājies lieks tauku slānis un kuru svars ir virs normālā. Trešajai grupai pieskaita tos, kuru svars ir normas robežās, bet muskuļi nav attīstīti vai arī ķermeņa uzbūve nav harmoniska.. Novērojumu rezultāti ļauj iedalīt visus cilvēkus trīs grupās pēc kaulu uzbūves - vājos (tievi kauli), vidējos (normāli kauli) un spēcīgos (resni kauli).
Kādus rādītājus izmanto, lai noteiktu piederību tai vai citai grupai?…
