No aviācijas agrākajām dienām līdz pat „Stratocruiser” un „Super Guppy” laikiem, lidmašīnas vadīšana bieži bija grūts fizisks darbs. Cīnoties pret elementiem, pilotiem nācās vadīt savas lidmašīnas manuāli operējot kontroles kabeļus, kas bija savienoti ar aizsprāņu virsmām, eleroniem, augstuma stūri un virzienu stūri. Lielākiem un ātrākiem gaisa kuģiem bija nepieciešams kas vairāk par cilvēka spēku, lai tos kontrolētu. Spēcīgas hidrauliskās sistēmas, kuras pilots vadīja ar kontrolierīcēm, kabeļiem un trīšu ieviešanu. Agrajos 1980. gados, tomēr, sekundārā lidojuma kontroles konstrukcija sāka izmantot elektriskos signālus no kontroles sviras, ar datora palīdzību, uz hidraulisko virsmas enerģijas pārveidotāju. Jaunā fly-by-wire sistēma paplašināja šo tehnoloģiju uz primāro lidojuma vadības kontroli. Tradicionālais sastiprinājums vairs nebija nepieciešams, jo lidojuma klāja komandas tika pārraidītas elektroniski. Tas tika aizstāts ar mazāku sviru – sānu vadības sviru („sidestick”), kas redzama attēlā.…
