J. M. Zimmela grāmata „Cilvēks nav vientuļa sala” aizskāra un lika pārdomāt vairākus tematus, kas sastopami un aktuāli mūsu ikdienas dzīvē. Ikdienas dzīvē var novērot sabiedrības attieksmi pret cilvēki ar īpašām vajadzībām, pārdomas par eitanāziju, kā arī katram no mums ir nepieciešams apkārtējie cilvēki un to atbalsts.
Sabiedrībā pastāv dažāda attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Lielākā daļa sabiedrības neizprot šos cilvēkus un viņu vajadzības, tāpēc rodas šī nesapratne. Tas ir attēlots šajā grāmata un to var novērot sabiedrībā. Vidusmēra iedzīvotājam nav intereses par cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, kā arī par viņu problēmām, jo ikvienam cilvēkam ir pietiekami daudz savu problēmu, ko risināt. Cilvēks nonāk pie secinājuma, ka katram ir savas problēmas un katram pašam ar tām jātiek galā, tātad es risināšanu savas un viņi lai risina savas. Bet ne vienmēr atrisināt problēmas mēs varam tik vienkārši. Sabiedrība saprot, ka šiem cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība, kuru caur viņu nomaksātājiem nodokļiem sniedz valsts. Tādēļ par viņiem jārūpējas valstij, jo par to esmu devis pietiekamu ieguldījumu caur saviem nodokļiem. Tomēr šis atbalsts nav pietiekams, jo valsts tomēr nespēj nodrošināt visu nepieciešamo. Visbiežāk par šiem cilvēkiem mēs atceramies un sniedzam atbalstu dažādās labdarības akcijās, piemēram, Labestības diena, vai arī svētkos, piemēram, Ziemassvētkos.
…
