Vārds dzīvo tik ilgi, kamēr to lieto. Valodas vārdu krājumā noris nepārtraukta attīstība. Daļa vārdu pamazām kļūst nevajadzīgi un zūd, daļa nāk klāt. Notiekot šīm pārmaiņām, rodas vecvārdi un jaunvārdi. Vecvārdi ir samērā seni vārdi, kurus mūsdienas lieto reti vai arī nelieto nemaz, jo laika gaitā daži vārdi noveco, savukārt citiem – parādās jaunas nozīmes.
Vārdi noveco divos gadījumos:
1. Ir beiguši eksistēt to apzīmētie jēdzieni, piemēram, olekts, sieksts, dzimtbūšana. Šos vārdus dēvē par historismiem.
2. Jēdzieni ir saglabājušies, bet to apzīmēšanai radīti jauni vārdi: bāliņš – brālis, diet – skriet, zūdīties – gausties, kamieši – pleci u.c. šādus vārdus sauc par arhaismiem.
Tomēr ir jāpiebilst, ka ir arī vārdi, kas pēc neilgas nozušanas, atkal parādās lietoto vārdu krājumā. Šeit seko labs piemērs ar vārdu pagasts, kas tika uzskatīts par vecvārdu, bet nu jau atkal tiek lietots, lai apzīmētu mazākas administratīvi teritoriālas vienības nosaukumu.
Latviešu literatūras klasiķu, kā šajā gadījumā brāļu Kaudzīšu (Reinis un Matīss Kaudzītes), grāmatā „Mērnieku laiki” bieži tiek lietoti vecvārdi. Laikā, kad tapa brāļu Kaudzīšu darbs, bija svarīgi attēlot latviešu zemnieku dzīvi šajā konkrētajā laikā, kad arī sekojošie vārdi, kas nu jau kļuvuši vairs tikai par vecvārdiem, tika lietoti lielā mērā un bija neatņemama lietojamās leksikas sastāvdaļa.
Lūk, nedaudz vecvārdu, kurus man izdevās atrast, pārlasot brāļu Kaudzīšu grāmatu „Mērnieku laiki”:
- „Tad meitiņ, kad būsi liela, kad iesi mācībā.”
Macībā – iet skolā; apmeklēt mācību stundas; apgūt arodu.
…
