Sabiedrības, kuras izmanto pieejamos iztikas resursus mežā, tiek dēvēti par medniekiem-vācējiem. Viņi klejo pa mežiem, lai nomedītu dzīvniekus vau vāktu mežā pieejamos augus. Antropologi šā jautājuma kontekstā pētījuši īpašumtiesības uz meža teritorijām, kā dažādas sabiedrības uztver meža īpašumu un vienojas savā starpā meža resursu izmantošanā.
Kā savā darbā „Hunters un Gathers” (1989) E. Kašdana raksta, „visi mednieki – vācēji pasaulē no antropoloģijas viedokļa tiek dēvēti par kopienām. Kopienas ir mazas indivīdu saistītas grupas, parasti tās sastāv ne vairāk kā 100 cilvēkiem. Viņi ir tipiski egalitāri, pastāv bez autoritārām struktūrām. Attiecības starp šīm ļaužu grupām ir neformālas: grupas pašas par sevi kolektīvi netiek organizētas caur formālo ekonomiku vai politiskajām institūcijām”.1
Par medniekiem un vācējiem E. Kašdana saka sekojošo: mednieki – vācēji ir cilvēki, kas iegūst iztikas līdzekļus uz mežu augu un dzīvnieku gaļas pamata. Darba autore norāda, ka mūsdienas viņi ir sastopami mazos, politiski atdalītās grupās dažos pasaules nostūros. …
