Reokupācijas process sākās 1944.gada jūnijā un jūlijā, kad 1.Baltijas frontes karaspēks sāka uzbrukumu Kauņas un Daugavpils virzienā. Jau 1944.gada augustā Padomju karaspēks bija ieņēmis visu Latgali. Tā kā padomju karaspēks bija pārāks par vācu karaspēku gan bruņojuma, gan skaita ziņā, tad Sarkanās armijas kontrolē nonāca arī visa Ziemeļlatvija. Bez īpašas pretestības no vācu puses, padomju karaspēks 13.oktobrī ieņēma Rīgu. Vācijas armijas grupa Nord tika ieslēgta Kurzemē un drīz tā tika pārdēvēta par Kurland. Lai gan nebija īpašu izredžu atgūt teritoriju, Hitlers pavēlēja par katru cenu noturēt frontes līniju, kas piesaistīs pēc iespējas vairāk padomju spēkus. „Kurzemes katlā” notika sīvas kaujas un abās frontes pusēs cīnījās latvieši. Vācu armijas grupējums Kurzemē padevās gūstā tikai pēc Vācijas kapitulācijas, kas stājās spēkā pulksten 24.00 naktī uz 1945.gada 9.maiju. Latvija tika atbrīvota no nacistu režīma, bet tai atkārtoti bija uzspiests padomju režīms.1
Latvijas iedzīvotāju vairākuma nostāju kara beigās un drīz pēc kara var raksturot kā nogaidošu, kad iedzīvotāji gaidīja konflikta izraisīšanos starp Staļinu un viņa Rietumu sabiedrotajiem, kas dotu iespēju Baltijas valstīm atkal parādīties uz vēstures skatuves, kā tas bija noticis pēc Pirmā pasaules kara.…
