„Politiska ekonomika parāda savus skaidrus mērķus politiskajā izvēlē, un politiskā rezultātu novērtējumā” 1 Politiskas ekonomikas kā zinātnes rašanās tiek datēta ar 1776. gadu, kad izcilais angļu ekonomists Ādams Smits ( 1723 – 1790 ) publicēja savu fundamentālo darbu „Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem”. Taču 19. gadsimta otrajā pusē termins politiskā ekonomija kā ekonomikas teorijas nosaukums tiek nomainīts ar apzīmējumu ekonomikas teorija ( angļu valoda – economics ). Pirmo reizi šo apzīmējumu lietoja angļu ekonomists V.S. Dževonss ( 1835 – 1882 ) savā nepabeigtajā darbā Ekonomikas principi. Bet cits ievērojams angļu ekonomists A. Maršals ( 1842 – 1924 ) pierādīja, ka atšķirībā no politiskās ekonomijas, kas ir šķiriska zinātne, economics uzdevums ir pētīt saimnieciskos procesus visās ekonomiskajās sistēmas, atmetot šķirisko pieeju atsevišķu jautājumu skaidrošanā. Ekonomikas teorijas centrā jābūt ekonomiskā līdzsvara likumsakarībām. Mikroekonomika ir ekonomikas teorijas sastāvdaļa, kas dod zināšanas par individuālas saimnieciskas vienības rīcību: tā ir atsevišķas firmas, mājsaimniecības rīcība tirgū; tā ir mācība par individuāla tirgus darbību, par to, kā tajā veidojas konkrētas preces un pakalpojuma cena, pārdevēja ieņēmumi un izdevumi, kā mainās nodarbināto skaits uzņēmumā vai nozarē u.tml.…
„Ekonomika ir mehānisms, kas noteic kas ir ražots, kā tas tiek ražots un kam tas tiek ražots” Ekonomikas teorija kā sabiedriska zinātne radās samērā nesen, t.i., tikai 18. gadsimtā. Termins ekonomika ir aizgūts no grieķu valodas vārda oikonomia, kas savukārt sastāv no diviem vārdiem: oikos – māja, mājsaimniecība un nomos – likums. To var tulkot kā „māku pārvaldīt mājas saimniecību”. Te nav runa par individuālās mājas saimniecības pārvaldīšanu, bet gan par mājsaimniecību sabiedrības mērogā. Piemēram, sengrieķu vēsturnieks un rakstnieks Ksenofonts ( aptuveni 430. – 355.g. pirms mūsu ēras ) savā grāmatā „Par mājsaimniecību un zemkopību”. Toreizējā izpratnē bagāta grieķa māja atspoguļoja pastāvošās verdzības iekārtas attiecības. Vēlāk Aristotelis ( 384. – 322.g. pirms mūsu ēras ) – sengrieķu filozofs un zinātnieks, viens no tā laika universālākajiem domātājiem – jau analizēja galvenās ekonomiskās parādības un likumsakarības toreizējās sabiedrības līmenī. Aristotelim ekonomika ir dabiska saimnieciska darbība, kas ir saistīta ar dzīvei nepieciešamo produktu ražošanu un maiņu. Aristotelis ekonomikas teorijas vēsturē parasti tiek uzskatīts par pirmo ekonomistu.
