Apziņas esamība ir brīvība un pati apziņa ir brīva. Cilvēks realizē šo apziņas brīvību pats, tas noris izvēloties dažādas iespējas dodoties cīņā ar nekas (l’neant). Tikai šī potenciālā brīvības varbūtība spēj izmainīt visu, līdz ar to apziņa ir tā, kam jābūt atbildīgai – atbildība ir apziņas pienākums. Uz cilvēka apziņas gulstas liela atbildība tāpēc, ka apziņa var dažādi rīkoties ar savu brīvību. Atbildības nonievāšana ir brīvības atmešana, tas nozīmē sevis noliegumu, uz sevi vērstu noliegumu – nebrīvību, brīvības promesamību – važas. Brīvība vienmēr ir brīvība sev (pour-soi) visupirms.
Sartrs izvirza un padara par ētiskās izvēles motivāciju brīvības kategoriju. Cilvēka eksistence vispilnīgāk izpaužas brīvībā. Brīvībā lemt, domāt, izšķirties, rīkoties – atbildēt, kad rīcība ir notikusi vairs nav izvēle, tā ir morāla nepieciešamība. Atbildība ir izvēle pirms rīcības, atbildībai ir jābūt ētiskai motivācijai, kas nosaka rīcību. Tieši brīvība ir tā, kas cilvēku izceļ visā pārējā pasaulē. Cilvēka esamība un brīva esamība ir identi jēdzieni Sartram. Cilvēka iekšējo brīvību neviens nevar atņemt un ierobežot.…
