-
Politiskā režīma evolūcija Krievijā: no demokrātijas uz autoritārismu
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Politisko režīmu jēdzieni no teorētiskā skatpunkta | 6 |
| 2. | Demokrātijas procesu un attīstības novērtējums Krievijā | 9 |
| 3. | “ Putina Krievija”: autoritāra politiskā režīma veidošana un nostiprināšana | 12 |
| Secinājumi un pieņēmumi | 14 | |
| Izmantotā literatūrā un informācijas avoti | 15 |
Kā atsevišķi faktors, atsaucoties uz “Levada centrs” aptauju rezultātiem, ir atzīmējams atšķirīgais Krievijas sabiedrības redzējums par demokrātijas iezīmēm un to nozīmi, lomu un ietekmi uz citiem procesiem valstī.
Apskatot darba empīriskajā daļā minētās autoritāra režīma teorētiskās iezīmes, un apskatot faktisko situāciju šodienas Krievijā ir iespējams uzskatīt, ka izvirzītā hipotēze ir apstiprinājusies, jo režīmā uzbūvē neatbilst demokrātijas kritērijiem. Ņemot vērā veidus un metodes, kādā veidā Krievijā tiek ierobežotas politiskās un pilsoniskās brīvības, ir ietekmēta vārda brīvība, iespējams apgalvot, ka Krievijā ir izveidojies un nostiprinās politiskais režīms ar autoritārisma pazīmēm, minēto pastiprina atziņa par ievērojamu specdienestu kontroli par jebkādiem procesiem valstī. Aktuāls ir mediju jeb to politiskās kontroles jautājums. Ir vērojams, ka cenzūra un vēršanās pret citādi domājušies, rakstošiem un raidošiem medijiem kļuvusi par normu, šādu mediju darbība tiek ierobežota visiem iespējamiem līdzekļiem un metodēm (Lipman 2009).
Vērtējot iemeslus vai cēloņus, kas ir saistāmi ar demokrātijas attīstības neveiksmi Krievijā, nav sniedzama viennozīmīga atbilde. Vienlaikus ir atzīstams, ka Rietumu liberālās demokrātijas modelis nav atradis atsaucību Krievijā dažādu apsvērumu un cēloņsakarību rezultātā. Sabiedrības apātija, intereses trūkums ir viens no cēloņiem, par citiem cēloņiem varētu tikt paskaitīta varas centralizācija Krievijā, sabiedriskās domas ietekmēšana attiecībā uz demokrātijas trūkumiem, noslēgumā, ekonomiskiem faktori un spēcīgas opozīcijas neesamībā uz politiskās skatuves.
Diskusija ir joprojām ir atklāta un aktuāla arī kontekstā ar to, kādā virzienā notiks politiskā režīma transformācija Krievijā tuvākajā perspektīvā, kādu formu režīms iegūs?
…
Gadsimtu mijā Krievijas virzība demokrātijas un liberālisma virzienā apsīka, valstī atgriezās tradīcijas un prakse, kas bija vērojama PSRS pastāvēšanas laikā – valdošā elite asāk un agresīvāk vērsās pret iespējamiem politiskajiem pretiniekiem un jebkādiem mēģinājumiem to kritizēt vai apšaubīt tās darbību. Šīs elites rīcībā esošie valsts administratīvie resursi un spēka struktūras tika izmantotas cīņai ar iespējamo opozīciju. Līdz ar Krievijas politiskā režīma un sistēmas tranzītu demokrātijas virzienā, valstī notika būtiska sabiedrības jeb šķiru noslāņošanās, pieauga sociālā nevienlīdzība un noziedzības līmenis, faktiski 20. gadsimta 90. gadu sākumā Krievijā valdīja tā saucamo “mežonīgo Rietumu” likumi. Turklāt tika fiksēti arī fiziskās izrēķināšanās gadījumi ar citādi domājušiem, īpaši masu plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, kuri mēģināja atmaskot un darīt sabiedrībai zināmus valsts varas pārstāvju pārkāpumus, koruptīvās un noziedzīgās darbības. Demokrātijas krīzi Krievijā iezīmēja 1993. gada notikumi Maskavā, kad tā paša gada rudenī starp B.Jeļcinu un Krievijas Federācijas Tautas deputātu padomes un Augstāko padomes (divpalātu parlaments, abas institūcijas kā likumdošanas orgāns) konservatīvo spārnu izveidojās saspīlējums, tam pārraugot bruņotās sadursmēs un noslēdzoties ar KF parlamenta ēkas ieņemšanu, tādējādi arī apšaubot demokrātiski ievēlētā KF prezidenta leģitimitāti (S. M. Fish 2005, 160–68). Sasniedzot 21. gadsimta slieksni vairums politisko procesu vērotāju, žurnālistu un politikas zinātnieku Rietumos nāca pie atziņām, ka centieni demokratizēt Krieviju ir cietuši pilnīgu neveiksmi – tā nespēja pārvarēt savu komunistisko pagātni un tika ierindota “zudušo” (angl.v.: failed state) un kriminālo valstu sarakstā (Shleifer and Treisman 2004, 151) ar attiecīgajām konsekvencēm.
