Galvenās Seno Austrumu zemes bija Ēģipte, Babilonija, Feniķija, Indija, Ķīna, Asīrija, Persija . Šo zemju ekonomikas attīstībā liela loma bija dabas apstākļiem, jo tiem ir liela nozīme pie zema ražošanas attīstības līmeņa. Dabas apstākļi šajās zemēs bija labvēlīgi, kaut gan teritorijas bija atšķirīgas.
Seno Austrumu zemes raksturoja daudzi pozitīvi dabas apstākļi: silts klimats, auglīga augsne, upes, kuras deva ar minerālvielām un organiskām vielām bagātu valgmi, dažādi derīgie izrakteņi. Šajās zemēs bija samērā maz koksnes, tāpēc agri sāka izmantot kaļķakmeni, mālu, granītu.
Organizēta cilvēku sabiedrība sāka pastāvēt kopienas iekārtā. Tās vēsturi iedala bara periodā un ģinšu iekārtas periodā. Ģints iekārta savukārt iedalās matriarhātā (sabiedriskajā ražošanā galvenā loma bija sievietei) un patriarhātā (galvenā loma ražošanā – vīrietim). Patriarhāta izveidošanos izsauca pāreja no akmens uz metāla darba rīkiem. Tika apgūtas tādas nozares kā lopkopība un podniecība. Tie bija svarīgi sabiedriskās ražošanas augšupejas faktori, jo līdz ar to palielinājās ražošana, radās virsprodukts, sākās tā piesavināšanās. Rezultātā izveidojās privātīpašums un mantiskā nevienlīdzība. Radās tādas sociālās grupas kā vergu īpašnieki un vergi.
…
