Cilvēki mēdz teikt par naudu visneiedomājamākās lietas. Mūsdienu cilvēks ar krietnu ironijas pili balsī nodēvē to par augstāko varu pasaulē. Vieglprāši skandina, ka par naudu varot nopirkt visu. Apsēstie garīdznieki murmina, ka nauda nav no Dieva nākusī, ka tā sašķeļ, sanīda un iznīcina. Nabagie sūkstās, ka tiem tās nekad nav un nopeļ bagātos, kuriem tās nekad nav gana. Naudai nav itin nekādas vērtības, taču ļaudis, kas to izvirzījuši par pašmērķi (un nevis līdzekli), ceļ to augstākajā vērtību pakāpienā.
Jāpiekrīt, ka laika gaitā nauda top aizvien melnāka un ļaunāka. Cilvēks to padara par grēkāzi savām baudām un kaislībām. Jo patiesībā (relatīvi) naudu varētu salīdzināt ar ūdeni – tai nav ne garšas, ne smaržas, ne krāsas. T.i., nauda ir bezkrāsaina un bezpersoniska. Tieši tāpēc mums katram būtu jāuztver nauda kā līdzeklis, lai iegūtu, nevis kā mērķis, ko sasniegt. Tieši tāpēc, ka naudai nepiemīt raksturs, tā sniedz cilvēkam vislielāko pakalpojumu. Ar savu bezpersoniskumu un „līdzekļa” īpašību tā dara iespējamu pilnīgi pretēju parādību, fenomenu iespējamību.
Nauda dara iespējamu interešu vienotību un nošķirtību. Sirdij tuvs piemērs – Eiropas Savienība (aplūkojot vien pozitīvo aspektu).…
