Es izlasiīju šo grāmatu diezgan ātri, jo teksts bija viegli lasāms un, kas ir ļoti nozīmīgi, mani ieinteresēja temats; galvenās problēmas, kurus izvirzīja autors, manuprāt, bija nozīmīgas un ieteikumi bija lietderīgi.
Man patika šīs Boulbija darbs. Kad lasīju grāmatu es priekš sevis veidoju piezīmes tekstā visinteresantākajās un nozīmīgajās vietās, lai šodien varētu pieminēt šos momentus darbā, bet tie sanāca tik daudz, ka man nesanāks pieminēt pat tikai pusi no visa, par ko gribējās uzrakstīt. Bet es, tomēr uzrakstīšu tos, kuri vilināja mani uz pārdomām. Tas man būtu interesanti darīt. Rakstīšu citātu no grāmatas, tad savas pārdomas.
Bet beigās es, protams, uzrakstīšu atbildes uz jautājumiem, uz kuriem bija jāatbild izlasot grāmatu.
Pirmais, kas man patika bija teikums „Parasti pienāk bŗidis, kad māte sajūt, ka tas tiešām ir viņās pašas bērns.” (1 lekcija, 12.lpp) Šis moments ir diezgan interesants, jo es par to runāju ar daudzām māmiņām – prasīju, kāda bija pirmā doma, kad redzējāt savu bērnu, vai kad paņēmāt uz rokām? Absolūti visām sievietēm atbilde bija – „Ak Dievs, vai tas ir mans?” Manai tantei piedzita meitiņa 20 dienas atpakaļ, es biju kopā ar sievieti, redzēju viņas emocijas pirmās dienās. Redzēju, kā viņa baidās paņemt meitu rokās, kā skatījās uz viņu kā uz brīnumu. Bet tad, kad atbrauca no slimnīcas mājās, viss kļuva tik mīļš un maigs – tante jau sāka runāt ar meiteni, spēlēties, auklēt, stundām skatīties uz meitu u.t.l. bija patiešām redzams, kā notika tās pārmaiņas. Man bija ļoti žēl, ka Boulbijs tikai pieminēja šo faktu, nerakstīja par to izklāsti, kas man ļoti gribētos. Jo grāmatās es joprojām nesastapos ar šo interesantu parādību, ka māte ne uzreiz sajūt, ka tas ir viņas bērns. Nevaru atrast zinātniski psiholoģisku paskaidrojamu.…
